Lai gan no katra ceļojuma kādu nieku parasti atvedu, es neesmu nekāda lielā suvenīru pircēja pa daļai tāpēc, ka liela daļa glīto lietiņu, kuras tiek tirgotas Meksikā, Brazīlijā, Turcijā, Ēģiptē vai daudzās citās valstīs, izrādās ražotas Ķīnā, un pa daļai tāpēc, ka pēc pārbraukšanas mājās tās visas tik un tā nonāk plauktā un atlikušo mūžu kalpo par putekļu krātuvēm. Tomēr ar alebrihēm ir citādi — ir jābūt ļoti lielam gribasspēkam, lai noturētos, tās nenopircis, un vienīgais, kas mani tomēr atturēja, bija bailes, ka nesabojātus es šo smalkos darinājumus droši vien nebūtu atvedusi mājās.
Meksikā alebrihes ir gandrīz tikpat populāras kā katrīnas un to darināšana kļuvusi par tādu kā nacionālu rūpalu — daudzas ģimenes to nodod no paaudzes paaudzē, nereti visa ģimene nodarbojas tikai ar to: tēvs izgrebj figūriņu, sieva nopulē un bērni izkrāso.
Pirmoreiz alebrihes izgatavoja pagājušā gadsimta 30. gados. Leģenda vēsta, ka to „tēvs”, kāds Mehiko amatnieks Pedro Linaress, būdams slims, nosapņoja mistiskus tēlus, kas līdzinājās pūķa, putna, ķirzakas un bruņneša krustojumam un ko viņš pēcāk sāka izgatavot no papjē-mašē. Alebrihes ievēroja kādas mākslas galerijas īpašnieks no Kuernavakas un vēlāk arī slavenais meksikāņu gleznotāju pāris Djego Rivera un Frīda Kālo. 1975. gadā Lielbritānijas dokumentālo filmu producente Judīte Bronovski pat uzņēma filmu par Linaresu. Vēlāk šīs figūriņas sāka izgatavot no koka un īpaši populāras tās kļuva Oahakas štatā, kur vietējie amatnieki jau sen bija „piešāvuši" roku koka figūriņu (tiesa, ne tik teiksmainu) izgatavošanā.
Diemžēl dažos ciemos šis amatniecības veids ir kļuvis tik populārs, ka to tuvumā ir gandrīz pilnībā izcirsti kopala koki, kurus kokgrebumiem izmanto to mīkstās koksnes dēļ. Šī iemesla dēļ, kā arī tāpēc, ka alebrihu darināšana ir smalks darbs, kam nepieciešama ārkārtīgi liela pacietība un uzmanība, tās nav lēts prieks.
Write a comment