Diena, kad mājās ierodas mirušie

Mirušo diena (Día de los Muertos jeb Día de los Difuntos) ir vieni no meksikāņu lielākajiem svētkiem, kuru izcelsme meklējama vēl sen, pirms Jaunajā pasaulē ieradās Kolumbs.

Meksikā ar nāvi nekas nebeidzas. Meksikāņi ir pārliecināti, ka nāve ir tikai pāreja no vienas dzīves otrā. Un Mirušo diena ir vienīgā diena gadā, kad dzīvie var tikties ar saviem aizgājējiem. Meksikāņi tic, ka šajā laikā viņu mirušie radi un draugi ierodas viņus apciemot, un tas ir kārtīgi jānosvin un mīļie viesi kārtīgi jāpamielo.

Svinēšana sākas 28. oktobrī, kad godina ceļu satiksmes negadījumos bojā gājušos, un turpinās līdz pat 2. novembrim. Visa valsts šajās dienās burtiski slīkst samtenēs - šie ziedi tradicionāli tiek izmantoti gan mājas altāru, gan kapu kopiņu greznošanai.

Turklāt jau labu laiku iepriekš tirgos un veikalu plauktos parādās Mirušo dienas simbolika - dažādi tematiskie saldumi cukura galvaskausi, šokolādes zārki, īpaša mirušo maize utt.

Katra sevi cienoša meksikāņu ģimene neatkarīgi no rocības mājās izveido simboliskus altārīšus, kurus rotā ar aizgājēju fotogrāfijām, svecēm, samtenēm, dažādiem saldumiem galvaskausu, zārku un tamlīdzīgās formās, Mirušo dienas ēdieniem un pat tekilas pudelēm. Nereti ceļu no kapsētas līdz mājām nokaisa ar samteņu ziedlapiņām, lai "viesi" vieglāk varētu atrast ceļu mājup.

(Jā, jā, diemžēl attēlā redzams nevis šķūnis, bet nabadzīgas ģimenes miteklis.)

Tomēr savus aizgājušos radus godā ne tikai trūcīgie. Arī lielpilsētu kapsētas rotājas saulrieta dzeltenā, un ielās ļaudis sacenšas par skaistākā un asprātīgākā altāra autora godu.

Protams, galvenie notikumi risinās kapsētās, kas 31. oktobra vakarā tiek pārvērstas līdz nepazīšanai.

Ēdamos un dzeramos cienastus nes arī uz kapiem. Šie ir ļoti ģimeniski svētki - kapos sapulcējas veselas radu saimes (kas Meksikā nav mazas) un atceras aizgājējus, stāsta jautrus atgadījumus no viņu dzīves un anekdotes par viņiem, ēd un dzer līdz pat rītausmai. Meksikas kalnu apgabalos šajā laikā naktīs mēdz būt pavisam auksts, tādēļ noder arī segas...

Ja nelaiķis savā dzīvē bijis tekilas cienītājs, tad meksikāņu pieņem, ka viņš no šā ieraduma nav atbrīvojies arī pēc nāves. Tāpēc tekila un alus uz altāriem un kapos ir pierasta lieta.

Tradīcijas tiek nodotas no paaudzes paaudzei. Lielpilsētās mūsdienīgākas ģimenes pamazām sāk "helovinizēties", bet laukos senču tradīcijas ir dzīvākas par dzīvām.